Ņirgāšanās upuri tiek dalīti atkarībā no ņirgāšanās biežuma, kā arī pēc veida – fiziska vai mutiska. Lielākoties ņirgāšanās ir mutiska (dažreiz vārdi sāp vairāk nekā zilumi) un lielākoties salīdzinoši reta parādība, tomēr ir diezgan liels pusaudžu skaits kuriem šāda situācija ir ikdiena. Pāridarījums ir un paliek pāridarījums neatkarībā no tā cik bieži un kādā veidā ar to nākas saskarties. Pat, ja skolēnam ņirgāšanās jāpiedzīvo tikai dažreiz, katra šāda reize ir smags trieciens un trieciens viņa psihei. Ir pusaudži, kuri to pārdzīvo vieglāk, citi smagāk, tomēr pētījumos iegūtie dati liecina, ka ņirgāšanās ietekmē skolēna depresijas un trauksmes līmeņus.

Daļa skolēnu šādās situācijās slēpj no vecākiem notikušo un cenšas neizrādīt savas bēdas un pārdzīvojumu. Manuprāt, viens no ņirgāšanās mērķiem ir pazemot kādu, tādā veidā parādot savu pārākumu. Otrs mērķis ir ņirgāties par kādu, jo tiek iegūta upura reakcija, kā piemēram dusmas vai asaras. Tātad, ja pieņemam, ka šāda ir pāridarītāja galvenā motivācija, jāreaģē uz ņirgāšanos tādā veidā, lai terorizētājiem zustu vai vismaz mazinātos vēlme turpināt savu darbību.

Draugu esamība vai piederība kādai grupai ir it īpaši svarīga pusaudžu gados. Turklāt pietiek pat ja ir viens draugs. Tas priekš skolēna dod apziņu, ka ir vismaz kāds, kuram viņš patīk, kuram patīk ar viņu būt kopā. Tādā veidā skolēns kā cilvēks sajūt savu vērtību.