Kas ir simulācijas teorija?

Simulācijas teorija stāsta par to, ka cilvēce nav īsta un ka mūsu realitāte nav īsta. Iespējams, mēs esam varoņi kādā videospēlē, kuru izgudroja īstajā realitātē. Šī īstā realitāte ir sasniegusi tehnoloģijas augstieni, un izgudrojusi daudz simulāciju, vienā no kurām esam mēs.

2003. gadā filozofs Niks Bostroms ierosināja trilemmu, ko nosauca par “Simulācijas argumentu”. Šajā argumentā viņš stāsta, ka vienam no šiem trim apgalvojumiem jābūt patiesam:

1) Visa cilvēce izmirs, pirms attīstīs tehnoloģijas tik tālu, lai izveidotu simulētas realitātes

2)Ja cilvēce sasniegs šo tehnoloģiju augstieni, tāpat netaisīs simulācijas ētikas vai intereses zaudēšanas dēļ

3)Cilvēce, kas sasniegusi tehnoloģiju augstieni ir izveidojusi ļoti daudz simulāciju, kas nozīmē, ka eksistē vairāk simulētu realitāšu nekā nesimulētu.

“Mēs nevaram droši zināt, kurš no tiem ir patiess,” secina Bostroms, “taču tie visi ir iespējami — un trešais variants pat varētu būt visticamākais.”

Ja pirmais variants ir patiess, tas nozīmē, ka mēs nedzīvojam simulācijā, jo neviens Visumā šo tehnoloģiju augstieni nav sasniedzis.

Ja otrais variants ir patiess, tas arī nozīmē, ka mēs nedzīvojam simulācijā. Ir liela iespēja, ka cilvēce nākotnē secinās, ka straujā ātrumā tehnoloģijas ir bīstami attīstīt. Gan jau, ka visi ir dzirdējuši par teoriju, ka tehnoloģijas kādu dienu pārvaldīs pasauli, līdz mirklim, kad cilvēkus vienkārši vairs nevajadzēs. Varbūt arī tiecoties pēc tehnoloģiskas attīstības, cilvēki sāks vairāk domāt par simulaciju ētisko aspektu. Vai tas ir ētiski, likt spēles varoņiem domāt, ka spēle ir viņu īstā realitāte? Vai tas ir ētiski likt šiem varoņiem ciest no bada vai kara, gluži kā civilizācijas pašlaik cieš arī mūsdienās. Ja šīs industrijas galvenie, gudrie cilvēki izlems, ka mākslīgo inteliģenci nav droši vai ētiski attīstīt, attīstīšana apstāsies. Protams, ir arī iespēja, ka cilvēki nākotnē vienkārši zaudēs interesi, vai radīsies citas prioritātes un tehnoloģijas neviens vairs negribēs attīstīt.

Ja trešais variants ir patiess, tas nozīmē, ka eksistē bezgalīgi daudz simulāciju, un mēs esam vienā no tajām. Pirms 40 gadiem zinātnieki un inženieri izgudroja datorus, tie bija milzīgi un lēni. 30 gadus pēc tam, programmētāji uztaisīja datorspēli Sims, kurā dzīvo datorspēles varoņi ar savu māju, draugiem, ģimeni, naudu, un ko nu mēs vēl vēlamies viņiem dot. Tagad tiek izdotas jaunas datorspēles, kuras ar katru gadu paliek ar vien realistiskākas, strauji tiek attīstīta virtuālā realitāte. Iedomājies, cik attīstītas būs tehnoloģijas vēl pēc 100, 200 gadiem. Ja nenotiek iepriekš minētie divi scenāriji – mēs neizmirstam, un turpinam attīstīt tehnoloģijas, pieņemot, ka viss, kas ir mūsu realitātē var tikt simulēts, vienā brīdī mēs sāksim simulēt mūš pašus, cilvēces attīstību. Iespējams šīs simulētās realitātes sāks simulēt jaunas realitātes. Šajā gadījumā eksistē bezgalīgi daudz simulāciju, kuras nevar atšķirt no mūsējās.

Šo visu ir ļoti grūti aptvert, un par to filozofējot, iespējams nonākt ļoti dažādās sarunās un argumentos. Taču es sevi mierinu šādi – vai manā dzīvē kaut kas mainītos, ja es būtu pārliecināta, ka mēs dzīvojam simulācijā? Iedomājies – rīt visai pasaulei paziņo, ka šī ir simulācija. Mums tāpat būtu jāturpina iet uz skolu, darbu. Ja Tu nestrādā kādā profesijā, kas pēta šāda veida teorijas un filozofijas, fakts, ka mēs neesam “īsti” nevajadzētu neko mainīt Tavā dzīvē.

Ir svarīgi diskutēt un domāt par šīm teorijām, taču nekad neļaut sev radīt milzīgu stresu un uztraukumu par tām.