Es jau teiktu, lai maini savu darbu vai hobiju un dari lietas, kas sagādā prieku, taču atceries, kāpēc vispār sāki kaut ko tādu darīt?

    Piemēram, iešana uz skolu. Protams, uz skolu 7 gadu vecumā aizveda vecāki un tajā tev nebija nekāda teikšana, bet pavēro tagad, tu vēl joprojām celies 7.00 un ļoti apzinīgi centies ierasties laikā. Tu sēdi skolas solā 8 stundas un dodies mājās. 5 dienas nedēļā, 9 mēnešus gadā dari vienu un to pašu, bet kāpēc? Ja nespētu darīt vienu un to pašu katru dienu, tad sen jau būtu pametis/usi, bet vai tu esi to izdarījis/usi? Atbilde ir, nē.

    Ja šķiet, ka nespēj vairs ilgāk to darīt, centies saprast, kāpēc vēl turpini? Centies izprast, kāpēc tev PATĪK iet uz skolu, nevis, kāpēc nepatīk. Vai tā ir kāda stunda, kuru ar nepacietību gaidi visu nedēļu. Draugi, kuri vienmēr iepriecina un sagaida ar smaidu, vai varbūt simpātija, kuru satiec skolas gaiteņos reizi nedēļā, vai prieks, ko gūsti, kad diena ir galā un esi iemācījies/usies, ko jaunu. Ja nekas nesagādātu prieku, tad te nesēdētu.

    Lai darītu vienu un to pašu, nesaki, ka tev vajag, bet gan, ka vēlies. Skaties uz to kā opciju laimei un izaugsmei.