Dzīvē pienāk mirkļi, kad vairs nav motivācija un nekas nesagādā prieku, taču tev pašam/pašai jāapzinās, ka to, kā tu dzīvo savu dzīvi vari noteikt tikai pats/i.

            Neviens nevar tevi padarīt laimīgu kā tu pats/pati, jo katrs ir savas laimes kalējs. Manuprāt, cilvēki iedalās 3 grupās – pesimisti, reālisti un optimisti. Ir situācijas, kad šķiet, ka nekas nav labi, ir situācijas, kurās domā reāli un situācijas, kad centies atrast to pozitīvo. Lai dzīve sagādātu prieku, tev jāatrod kaut kas pozitīvs  jebkurā dzīves situācijā. Tā mazā pozitīvisma daļiņa, kas sagādā prieku. Cilvēkam ir divas iespējas – žēloties vai izbaudīt katru mirkli, kas tiek dots.

            Lai rastu motivāciju jāsāk apzināties, kas ir dzīves jēga. Cilvēks savai dzīves piepildījumu iegūst tikai ar laiku, kad tā tiek iepazīta caur priekiem un bēdām. Bērnībā cilvēks dzīves jēgu saskata tikai apmierinot savas pamatvajadzības. Pusaudžu gados tās jau pārvēršas materiālās vērtībās un mērķos.

            Ne vienmēr varam darīt to, kas patīk, taču tas nenozīmē, ka dzīvei nav jēgas. Ir jāmeklē risinājumi un veidi, kā no esošās situācijas izkļūt un sākt darīt to, kas patīk. Un, kad tiek pieņemts šis lēmums, tad arī cilvēks spēj rast arī motivāciju dzīvot.