Mēs veidojam paši savu pasauli ar savu skatu uz dzīvi. Tas var būt pozitīvs vai pārsteidzoši negatīvs. Depresīvs. Katra mūsu nodzīvotā sekunde veido šo skatu. Pat pati nenozīmīgākā situācija var ietekmēt šo skatu. Un cik neparasti, ka katram šis ceļš ir savs un pavisam atšķirīgs. Daudzi var būt vienādā situācijā, bet uztvert to pilnīgi dažādi. Tu smiesies, bet es raudāšu. Tas atkarīgs no katra skatupunkta. Skats uz dzīvi veidojas jau no pašas bērnības. Lielākoties tas atkarīgs no tā, kā mūs audzinājuši vecāki, jo tas nosaka, kādi esam. Līdz brīdim, kad sāc saprast, kas Tu esi. Tu saproti, kas Tev iemācīts, līdz kam Tu esi nonācis pats un kas Tev vēl ir priekšā. Tad veidojas mērķi. Kādā no dzīves posmiem mēs tos uzstādām sev un ejam uz priekšu ar vienu domu, līdz esam klāt un turpinām veidot savu mērķu sarakstu. No sākuma uzkāpt kokā, tad uzvarēt sacensības, iegūt draugus, pabeigt skolu, kļūt par labu piemēru, iegūt darbu, veidot ģimeni un tā mēs ejam uz priekšu. Ja kaut kas neizdodas, ir divas iespējas, kā rīkoties – samierināties ar zaudējumu vai mēģināt vēlreiz, piefiksējot iepriekšējās reizes kļūdas. Ikkatram jau no bērnības ir raksturīga neatlaidība. Laika gaitā daudzi šo īpašību zaudē un tikt līdz mērķim ir grūtāk, jo pie katras mazākās problēmas mēs padodamies. Tāpēc ir jātic sev un saviem spēkiem, lai viss izdotos.